Vairogdziedzera mezgliņi ir veidojumi vairogdziedzerī, kas var būt atsevišķi vai vairāki. Šīs no apkārtējiem vairogdziedzera audiem atdalītās atsevišķās masas klīniskajā praksē ir bieži sastopama parādība, un mūsdienās netrūkst veidu, kā tās ārstēt. Santa Clínicas jau trīs gadus izmanto modernu, minimāli invazīvu un efektīvu procedūru – mikroviļņu ablāciju.
Neregulāra patoloģija
Dr. A. Kalniņš dalījās pieredzē par dTRA procedūrām savā ikdienas praksē, un pēc tam dalībnieki tika aicināti klātienē vērot vairākas procedūras Dr. A. Kalniņa vadībā. Stažēšanās laikā trīs sarežģītas operācijas veica Šauļu Republikāniskās slimnīcas Intervencionālās angioloģijas nodaļas vadītājs Vilmantas Smalinskas sadarbībā ar Dr. A. Kalniņu. Lai gan visi trīs gadījumi bija sarežģīti, operācijas bija veiksmīgas, pateicoties pieredzējušiem speciālistiem.
Kā skaidro Santaroša klīnikas endokrinoloģe Dr. Romena Laukiene, vairogdziedzera mezgliņus izraisa gan labdabīgas, gan ļaundabīgas slimības, taču pacientiem nevajadzētu uztraukties, ja vairogdziedzerī tiek konstatēti mezglaini bojājumi, jo 90-95% vairogdziedzera mezglu ir labdabīgi. vairogdziedzera mezgliņi ir labdabīgi – asimptomātiski.
“Vairogdziedzera mezgliņu izplatība palpācijā ir 5-7%, bet ehokardiogrāfijā – pat 67%, turklāt vairogdziedzera mezgliņi bieži vien tiek nejauši atrasti dažādu attēlveidošanas izmeklējumu laikā, piemēram, datortomogrāfijas, magnētiskās rezonanses, pozitronu emisijas tomogrāfijas u.c. izmeklējumos,” stāsta Dr. R. Laukienė.
Viņa teica, ka vairogdziedzera mezgliņi ir sastopami visu vecumu cilvēkiem, gan sievietēm, gan vīriešiem, taču daudz biežāk tie ir sastopami vecākiem cilvēkiem, īpaši sievietēm. Tomēr šī jaunveidojuma cēloņi, tāpat kā citu orgānu labdabīgu vai ļaundabīgu audzēju cēloņi, nav pilnībā skaidri.
“Tiek uzskatīts, ka vairogdziedzera mezglu attīstībā liela nozīme ir joda trūkumam, jonizējošajam starojumam, dažu medikamentu lietošanai un diētai. Vairogdziedzera mezglu attīstībā liela nozīme ir arī ģenētiskiem cēloņiem,” stāsta endokrinoloģe.
Kad jāuztraucas?
Lai gan, kā minēts iepriekš, vairogdziedzera mezgliņi bieži vien neizraisa nekādus klīniskus simptomus, lieli mezgliņi, īpaši ja tie atrodas vairogdziedzera apakšējās daļās, nolaižoties dziļāk krūtīs, var saspiest blakus esošās kakla struktūras, piemēram, traheju, barības vadu un kakla asinsvadus.
“Šādi mezgliņi var radīt diskomfortu kaklā, aizspiestu balsi, elpošanas vai rīšanas problēmas, kā arī kosmētiskas problēmas, deformējot kaklu. Hormonus ražojošs mezgliņš izraisa vairogdziedzera aktivizēšanos, kas izpaužas ar biežu sirdsklauves pukstēšanu, sirds ritma traucējumiem, svīšanu, svara zudumu u. c.,” – stāsta Dr. Laukiene.
Tāpēc, ja vairogdziedzerī tiek konstatēti mezgliņi, pēc viņas teiktā, ir jāatbild uz trim galvenajiem jautājumiem: vai mezgliņš ir labdabīgs vai ļaundabīgs; vai mezgliņš izraisa vairogdziedzera darbības traucējumus; vai mezgliņš izraisa simptomus, kas saistīti ar spiedienu uz apkārtējām struktūrām? Atkarībā no atbildēm uz šiem jautājumiem tiek lemts, vai un kā nepieciešama ārstēšana.
Santara klīnikā visiem pacientiem, kuriem ar datortomogrāfijas metodi ir konstatēti vairogdziedzera mezgliņi, iesaka veikt ultrasonogrāfiju vai, ja mezgliņi ir lieli, datortomogrāfiju.
“Augstas izšķirtspējas ultraskaņa ir visjutīgākā attēlveidošanas metode, ko izmanto, lai noteiktu un izmērītu mezglainus bojājumus vairogdziedzerī un lai atšķirtu vairogdziedzera mezglus no citām patoloģiskām struktūrām kaklā. Ja vairogdziedzera mezgliņi ir ļoti lieli, iedziļinoties krūšu kurvja sienā, tad veic datortomogrāfiju, lai objektīvi novērtētu vairogdziedzera mezglu spiediena pazīmes uz blakus esošajiem orgāniem,” stāsta Dr. R. Laukienė.
Ja ir aizdomas, ka mezgliņš ir ļaundabīgs, vēlāk var veikt mezgla aspirācijas punkciju – ar smalku adatu paņem materiālu citoloģiskai izmeklēšanai.
“Tas ir “zelta standarts” un vissvarīgākā testa metode, lai atšķirtu labdabīgus mezglus no ļaundabīgiem. Vairogdziedzera hormonu asins analīzes tiek izmantotas, lai novērtētu vairogdziedzera funkciju. Pēc vairogdziedzera darbības aktivizēšanās tiek veikta vairogdziedzera scintigrāfija, lai novērtētu mezglu funkcionālo aktivitāti, kuras laikā var noteikt, vai mezgls ir hiperfunkcionējošs – “karsts” vai hipofunkcionējošs – “auksts”, – skaidro Dr. R. Laukienė.
Ja mezgliņš ir labdabīgs, nerada spiediena simptomus tā lieluma dēļ un netraucē vairogdziedzera darbību, tas netiek ārstēts. Tomēr, ja mezgliņš izraisa vairogdziedzera aktivitāti, to ārstē ar radioaktīvo jodu vai izņem ķirurģiski.
“Ja mezgli izraisa simptomus, kas saistīti ar spiedienu uz apkārtējām struktūrām vai kosmētiski deformē kaklu, tos izņem ķirurģiski,” saka endokrinologs.
Alternatīva ķirurģiskai ārstēšanai
Pēdējos gados gan Eiropā, gan ASV un dažās Āzijas valstīs labdabīgu vairogdziedzera mezglu ārstēšanai, kas izraisa spiedienu un kosmētiskus simptomus, kā alternatīvu ķirurģiskai operācijai plaši izmanto tādas minimāli invazīvas metodes kā radiofrekvences, lāzera vai mikroviļņu ablāciju.
Kā norāda Santaroša klīnikas radiologs Juozas Jarašūnas (Juozas Jarašūnas), iepriekš minētās ārstēšanas metodes Lietuvā netiek plaši izmantotas, bet viņu slimnīcā labdabīgu, simptomus izraisošu mezglu ārstēšanai izmanto mikroviļņu ablāciju – inovatīvu un minimāli invazīvu metodi, kas būs pieejama 2020. gadā. Eiropa un 2023. gads Amerikas vairogdziedzera speciālistu organizācijas jau ir sniegušas detalizētas vadlīnijas par to, kam un kādos gadījumos tas tiek ierosināts.
“Vairogdziedzera mezgla ablācija ir jauna procedūra Lietuvā, kad ar adatu, izmantojot siltumu, iznīcina vairogdziedzera mezgla dzīvotspējīgos audus. Termiski iznīcinātie vairogdziedzera mezgla audi gada laikā pēc operācijas sarūk un kļūst ievērojami mazāki. Eiropas Vairogdziedzera speciālistu organizācija iesaka šo procedūru pacientiem ar labdabīgu vairogdziedzera mezgliņu, kas izraisa vizuālas izmaiņas vai spiedienu vai diskomfortu kaklā,” skaidro J. Jarašūnas.
Pēc radiologa teiktā, mikroviļņu audu iznīcināšana ir sen izmantota tehnoloģija citās medicīnas nozarēs, bet tikai nesen tika izmantota vairogdziedzera slimību ārstēšanā.
“Procedūras pēkšņā popularitāte skaidrojama ar to, ka ar to var panākt līdzīgu rezultātu kā ar operāciju, vienlaikus mazāk ietekmējot vairogdziedzera darbību un apkārtējos audus. Kā liecina literatūras dati, gadu pēc procedūras vairogdziedzera mezgla tilpums samazinās par 75-90%, savukārt turpmāki novērošanas pētījumi liecina, ka tikai 5% mezglu četrus gadus pēc procedūras atkal ir atauguši,” stāsta Jarasunas, piebilstot, ka gadījumā, ja ārstēšanas efekts ir nepietiekams vai mezgls ir ataudzis, vienmēr ir iespējams procedūru atkārtot vai tikai pēc tam izvēlēties ķirurģisku ārstēšanu.
Sagatavošanās, kurss un dziedināšanas periods
J. Jarašūnas stāsta, ka pacienti, kuriem tiek apsvērta iespēja veikt mikroviļņu ablāciju, saņem klātienes konsultāciju, ultrasonogrāfisko izmeklēšanu, lai novērtētu vairogdziedzera mezgliņu, un tiek izvērtēts, vai ir indikācijas šai procedūrai un vai to var droši veikt.
“Dažreiz pirms ārstēšanas ir jāveic vairogdziedzera biopsija un asins analīzes, lai pārliecinātos, ka mezgliņš nav ļaundabīgs. Vispārējā sagatavošanās ir tāda pati kā jebkurai ķirurģiskai procedūrai – ir jāveic noteikti laboratoriskie asins analīzes un pacientiem procedūras dienā jāierodas nealgotiem. Ierodoties slimnīcā, pacientiem tiek piešķirta palāta, un procedūru veic tajā pašā rītā,” stāsta radiologs.
Kā skaidro ārsts, vairogdziedzera mikroviļņu ablāciju veic, izmantojot smalku adatu, tāpēc atšķirībā no ķirurģiskās metodes, kas paredz griezumu veikšanu, uz kakla nerodas rētas.
“Šī procedūra atstāj tikai nelielu adatas nospiedumu, kas dažkārt ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas šo ārstēšanas metodi. Tas visvairāk attiecas uz sievietēm, kurām kosmētiskais izskats ir ļoti svarīgs,” viņš saka.
Turklāt šo procedūru veic vietējā anestēzijā ar daļēju sedāciju. Procedūras laikā pacienti saglabā modrību, līdz minimumam samazinot ar anestēziju saistītos riskus. Pēc šīs procedūras pacienti pēcpusdienā var doties mājās.
“Pēc procedūras dažas dienas var būt pietūcis kakls, diskomforta sajūta un nelielas sāpes rīšanas laikā. Dažas dienas tiek lietoti pretsāpju līdzekļi, bet lielākoties pacienti nejūt diskomfortu kaklā un medikamenti nav nepieciešami. Pēc procedūras mēs novērtējam ārstēšanas efektu, veicot atkārtotu ultrasonogrāfijas izmeklējumu, un pacienti ierodas uz kontroles vizītēm pēc 1, 3, 6, 12 un 24 mēnešiem,” stāsta J. Jarašūnas.
Saskaņā ar literatūras datiem komplikācijas pēc šīs procedūras ir reti sastopamas – tikai 4%.
“Visbiežāk sastopamās komplikācijas ir saistītas ar termiskiem bojājumiem un no tiem izrietošo balss aizspiešanu, vairogdziedzera darbības traucējumiem un apkārtējo audu apdegumiem. Tomēr trīs gadu laikā, kopš tiek veikta mikroviļņu ablācija, mums nav bijušas sūdzības – rezultāti šķiet patiešām labi,” saka ārsts.
